Tagad Tu būsi mana mauka!
Rīta rutīnas vadīts biju nonācis līdz fāzei kurā man jādzer kafija un internetā jācenšas atrast, kas tāds, kas nodarbinātu manu domāšanu vismaz līdz brīdim, kad ierodoties ofisā manu rīta rutīnu nomainīs gausais darba dienas ritējums. Ofisā pie galda sēžot dienas īpaši neatšķiras, ja vien neskaita to, ka piektdienās žaketi nomaina adīts, neuzkrītošs džemperis, bet melnās laka kurpes aizvietotas ar brūnām “Paulo Bare” kedām. Lai gan sapulču laiki, semināri un vēl lērums ofisa darbam piemērojamas parādības maina savus norises laikus un vietas, tas nemaina to, ka es perfekti zinu, kas notiks tieši pēc pus minūtes. Neiedziļinoties pelēkajā ofisa sadzīvē, jāpiemin, ka šī bija tā diena, kad man kājās bija kedas, bet muguru sildīja rūtains džemperis ar V veida kaklu. Agrāk neprātīgi vēlējos sev atsevišķu kabinetu, bet tiklīdz pie tāda tiku, savu vēlmi nožēloju. Agrāk biju ieslēgts kopējā kamerā, tagad esmu karcerī. Lai izbēgtu no vientulības, es cenšos nokopēt gandrīz katru dokumentu ko saņemu, tā ir iespēja iziet cauri visam ofisam, satikt kādu un dažkārt stāvot rindā arī parunāties. Ik reizi, kad ofisu pamet kāds darbinieks visi gaida, kas nu nāks vietā. Sievietes cer uz muskuļotu jaunekli, savukārt vīrieši skaita pātarus, lai vietu aizņemtu kāda slaida būtne ar apjomīgām krūtīm un gariem matiem. Lai arī kādas būtu manas, vai apkārtējo fantāzijas realitāte mums iespļāva sejā un ļāva tam visam notecēt.
Atvērās mūsu kop telpas durvis un kadru daļas vadītājs – neliela auguma vīrietis, 33 gadus vecs pašpārliecināts mērglis saburzītā grafīta pelēkā žaketē, kas maksā vairāk nekā mans auto, skaļi mūs visus sveica, “Veiksmi darbā kolēģi, kā mums labi klājās?”, viņš vienmēr runājot uzsvēra “Mēs, mums, kopā”, te nav nekāds mēs, mēs strādājam, bet tas ko dara viņš mums nav zināms, tik vien, ka virina durvis un sveicina mūs. ikviens šajā ofisā zina, ka viņš krāpj savu sievu ar Lanu no ceturtā stāva, viņi kniebjas kopētavā un dažkārt vakaros, kad visi ir prom bakstās pa visu ofisu, bet nez kādēļ visi klusē, iespējams, ka interesantāk ir baumot pat jauniem mīlnieku piedzīvojumiem, nevis iegāzt to mērgli un nekad par viņu vairs nedzirdēt. Bet nu atpakaļ pie tēmas. Saburzītajai žaketei sekoja cita, tikpat necila paskata tēls, ar gariem, rudiem astē saņemtiem matiem, nodurtu skatienu un pilnu klēpi papīru. Neticamais skats mūs visus nošokēja, skats bija tāds kā no filmas, kurā pelēkā pele kļūst par princesi, lai gan līdz princesei te bija vairāk nekā tālu. Natālija, tā sauca jauno meiteni, bija aptuveni divdesmit gadus veca, studente, kas bija pie mums ieradusies praksē. Lai gan viņa bija pelēka un nobijusies es nevarēju nepamanīt, ka viņai kājās zem svārkiem bija zeķes, mūsu nodaļā neesmu mainijies nevienu sievieti zeķēs, šeit modē ir zeķubikses un jo augstāk uzvilktas jo labāk. Caur viņas klasiskajiem melnajiem svārkiem cauri spiedās zeķtura sprādzītes un lencītes. Es tiešām nespēju savā galvā salikt to kopā, bet mums katram ir savi mīnusi un untumi, pat Rolands no pārdošanas daļas vairs neslēpj, ka valkā stringus, viņa sievai tas patīkot, mēs gan smejamies, ka drīzāk viņa vīram. Kā jau ierasts piektdienās Haris vienmēr uz darbu ņēma līdzi blašķīti, aizbildinoties ka pa šīm četrām darba dienām ir to pelnījis. Uzturēt draudzīgas attiecības kolektīvā ir izdevīgi, visi tiek pie sava malka viskija un piektdienas tiešām šķiet gaišākas. Haris, kā jau blašķes turētājs, paspēja piedzerties vēl pirms darba dienas vidus un uz lapeles ko uzskribelējis slepus iemeta Natālijai, lai arī kā viņš censtos, smieklus savaldīt neizdevās un viņš ņirgdams nokāpa no mana galda, uz kura bija sēdējis jau labu laiciņu, un aizvilkās uz savu darba galdu. Natālija nopētīja viņu un paņēma lapiņu, atlocīja to, izlasīja, bez emocijām salocīja to un ielika savā somā. Vairāk nekā interesanta tai vakarā nebija. Darba dienai beidzoties atvadījāmies viens no otra un norunājām pus deviņos tikties bārā. Arī tur vakars izvērtās diez ko jautrs, Haris bija tā piedzēries, ka žonglējot ar biljarda bumbām apgāza savu glāzi un visu atlikušo vakaru centās pierunāt bārmeni lai dod viņam vietā citu, jo bārs, redz, neesot drošs. Anna ar savu pievilcīgo māsu pēc divām glāzēm šampanieša devās mājup, bet es ar Hari un Mareku paliku krogā. Nolēmu ka ir jau vēls un izvilku no kabatas telefonu lai paskatītos cik tad īsti ir pulkstenis un pamanīju, ka man atnākusi īsziņa. Intereses mākts atvēru to un apjuku; “Divpadsmitos pie manis. Natālija…”, adrese bija pierakstīta visai neskaidri, neprecīzi tādēļ nodomāju, ka kāds no kolēģiem mani čakarē, pasmaidīju un sēdēju tālāk. Galīgi aizmirsu paskatīties cik tad ir pulkstenis. Bija nedaudz pāri vienpadsmitiem un es nolēmu vēl nedaudz pasēdēt. pēc brīža uz bāra letes sāka vibrēt mans telefons: “Vēl viena īsziņa?”, biju pārsteigts, jo īsziņas saņemu reti, vienīgi mamma sūta man laba vēlējumus un padomus dzīvē, bet tas notiek pa dienu. Atvēru ziņu; “Tev ir vēl tieši trīsdesmit minūtes. Natālija”, vairs man tas nelikās smieklīgi un es nolēmu uz šo numuru uzzvanīt. Bija arī pienācis laiks doties mājup, kā arī dzērieni lika par sevi manīt. Es paņēmu jaku, atvadījos no kolēģiem un devos laukā, izvilku telefonu un lēni soļojot pa slapjo bruģi, sameklēju noslēpumaino numuru. Viens pēc otra apklusa signāli manā telefonā, bet atbildes nebija, vēlreiz pārliecinājies, ka tieku čakarēts devos tālāk, bet nepaspējis ielikt telefonu kabatā tās sāka zvanīt, tas bija tas pats numurs. Es pacēlu klausuli un ar nievājošu izteiksmi un smīnu atbildēju:
- “Nu, kas i?”, otrā pusē bija klusums,
“Eu!”, es vēlreiz iesaucos, gaidot kādu atbildi
- “Tu vienmēr tā atbildi, kad tevi aicina meitene pie sevis? Zini, tā nav pieklājīgi. Cik tālu jau esi?”
-Es izbrīnīts centos saņemties un saprast kas notiek “Natālija? Tās esi Tu?”
-”Nē, polārā lapsa, nu skaidrs, ka tā esmu es”, viņa neapmierināti atcirta, “Es tev jautāju cik tālu tu esi?”
-”Es tikko izgāju no kroga, es dodos mājup, īsti gan nesapratu tavas īsziņas…”, es stostīdamies atbildēju
-”Netēlo muļķi, ņem taksi un lai tu būtu šeit cik ātri vien iespējams.”, Garš Pīīīīīīīī… sekoja viņas teiktajam.
“Nometa klausuli?”, es pie sevis nodomāju un devos tālāk, tad spēji apstājos un atkal centos saprast kas notiek. Meitene, kas tikai šodien pie mums pārnāca strādāt, mani aicina pie sevis? Vai tiešām viss ir tik vienkārši? Viņa neizskatījās tāda, viņa bija parasta ofisa pele, es pat teiktu žurka, nekā iekārojama vai seksīga, ja vien… ja vien neskaita to, ka viņai kājās bija zeķturi. Es sāku apsvērt iesējamos variantus, pieļāvu, ka viņa ir prostitūta, kas cenšas šādā veidā mani piedabūt par savu klientu. Nē, tā nevar būt un vispār, ko viņa grib no manis? Varbūt viņa grib sadraudzēties un savādāk nemāk? Es tā prātoju līdz nolēmu, ka esmu gana iereibis, lai apciemotu nepazīstamu, jāatzīst gan, ne pārāk pievilcīgu, meiteni. Es noķēru taksi, un parādīju viņam neskaidro adresi, viņš ilgi nedomādams sāka braukt un ik pa laikam ar savādu smīnu sejā pētīja mani, skaidrs bija viens, viss liecināja, ka braucu pie prostitūtas, jo savādāk piektdienas vakaros parasti uz svešām adresēm taču nebrauc, vai ne? Es satraucos un piepeši izspļāvu:
-“Jāapciemo māsa” un truli smaidot sapratu cik liels es esmu idiots.
Neviens neapciemo māsu, piedzēries, pusnaktī un nezinot adresi. Atlikušo ceļu es klusēju. Nonācis man vēlamajā adresē, un taksometra siltumā vēl pamatīgāk ieskurbis es, ilgi nedomādams, spiedu pogas savā telefona aparātā.
-“Nu ko, esmu klāt, kas tālāk?” Es atspiedies pret ēkas sienu vaicāju.
-“Nāc augšā muļķi, durvis ir vaļā, trešajā stāvā, astotais dzīvoklis.” Viņas balsī bija manāmi smiekli, nenoliedzami es izskatījos un izklausījos smieklīgs, biju krietni apreibis.
Ienākot Natālijas dzīvoklī neko neparastu neredzēju, pat Natālija vairs nelikās tik pelēka, viņa bija tērpusies baltās treniņbiksēs un parastā maiciņā ar pelēku kaķi. “Viscaur pelēks, neviena koša toņa”, es pie sevis nodomāju un novilcis apavus un virsjaku tiku pavadīts un vienīgo šī dzīvokļa istabu, kas sevī apvienoja gan virtuvi, gan dzīvojamo istabu, gan guļamistabu, gan viesu istabu, gan halli, gan… nu Jūs sapratāt. Tas bija vienistabas, studiju tipa dzīvoklis. Manuprāt pilnīgi piemērots tādai meitenei kā Natālija. Mani apsēdināja dīvāna, kurš, pieļauju, kalpoja arī kā gulta un piedāvāja cienāties ar riekstiņiem, kas sabērti lielā metāla bļodā šajā konkrētajā situācijā mani ieinteresēt nevarēja.
-„Kā tu jūties” Natālija pieklusinātā balsī man vaicāja
-„Ar vien labāk un labāk” Es atkal neapdomīgi izspļāvu
-„Jā var redzēt, ka jūties labi” viņa atteica un pasmejoties turpināja darīt iesākto.
Es nevarēju saprast, tieši ko viņa darba, bet izskatījās, ka rokās viņai ir kas maziņš un viņa pie virtuves tvaiku nosūcēja pustumsā centās kaut ko izdarīt. Tā arī es nesapratu, kas bija tas ko viņa darīja, līdz brīdim, kad Natālija apsēdās man blakus. Viņai rokās bija cigarete, „viņa tina cigareti, tagad man skaidrs”, es pie sevis nodomāju.
-„Vai Tu man piebiedrosies” Natālija kvēlošām acīm, uz mani skatīdamās, man vaicāja. Viņas roka bija izstiepta man pretī, lai es labāk varētu aplūkot to, kas bija viņas rokās. Es sapratu, viņa piedāvāja man uzpīpēt zālīti. Nenoliegšu, ka laiku pa laikam sanāk paniekoties ar marihuānu tādēļ neatteicu un Natālija aizkūpināja kāsi. Es nevaru paskaidrot kā tieksmē tas notika, bet Natālija pīpēja tik seksīgi, ka man viņa sāka šķist pievilcīga. Istabu apgaismoja tikai pāris sveces, kas uz šķīvja blakus gandrīz tukšai baltvīna pudelei ik pa laikam sprakšķēja un televizors, kurš kā mēms vērotājs bez skaņas centās mūs nohipnotizēt ar savu zilo blāzmu. Man nav ne jausmas, ko tu rādīji un man bija pilnīgi vienalga. Natālija iekārtojusies uz dīvāna un apķērusi ceļgalus viegli vilka kāsi, tā gals iemirdzējās, un ogle dedzinot tabaku un Natālijas siekalām saslapināto papīru klusi čurkstēja. Natālija pavēra lūpas ļaujot dūmiem sajaukties ar gaisu un tad spēji ievilka to atpakaļ, aizvēra acis un lūpu kaktiņus savelkot vieglā smaidā padeva man kāsi. Tai brīdi man tas likās nedaudz smieklīgi, bet tad es pieliku pie lūpām smēķi, izpūtu caur degunu atlikušo gaisu un lēni vilku. Persiku tabakas aromāts jaucās ar zālītes specifisko smaržu un garšu un es sajutu, kā manu ķermeni pārņem vieglas tirpas. Tas bija fantastiski. Es dienas sākumā pat neaizdomājos, ka sēdēšu svešas meitenes dzīvoklī, pīpēšu zāli un mums izveidosies dialogs par tēmām, kuras pie skaidra saprāta neviens neaprunā. Tā mēs smēķējām un runājām, par politiku, kosmosu, zemūdens pasauli un pēcnāves dzīvi. Viss likās tik jauki un pareizi, tik harmoniski un pašsaprotami, līdz brīdim, kad Natālija mani pārtrauca.
-„Apklusti” viņa rotaļīgi teica, „Es gribu, lai mēs izģērbjamies. Es gribu lai izģērbjamies un glāstam viens otru, liekam justies labi, bet es tevi brīdinu, SEX MUMS NEBŪS”
-„Es, emm… labi, ok”, es stostījos kā mazs bērns, kas pieķerts zogot cepumus. Es nesapratu, kam tā piebilde, un ja reiz es esmu te, mēs esam kailu un apreibuši un tad vēl būsim uzbudināti, kā mums var nebūt sexa, bet tai brīdī nebija laika prātot.
Natālija piecēlās kājās un ar smaidu uz lūpām nodūra galvu, tad atgāza galvu, ļaujot viņas rudajiem, nu jau izlaistajiem, matiem atkrist uz aizmuguri, un, iekodusi apakšlūpā, novilka savu krekliņu. Zem miermīlīgā krekliņa slēpās agresīvs, melns, mežģīnēm rotāts krūšturis, kas saturēja Natālijas krūtis un padarīja tās vizuāli lielākas. Kamēr meklēju pogas savam kreklam un ar otru roku centos drudžaini novilkt zeķes manā priekšā jau stāvēja puskailās Natālijas tēls, viņai kājās bija tās pašas zeķes, vismaz man tā likās, ka tās ir tās pašas, kuras šorīt redzēju ofisā.
-„Nu, razbainiek! Apgulies!” Natālija noteica un iekārtojās virs manis jāteniski.
Es biju palicis vien apakšbiksēs, kurās satraucies vairāk par mani, piebriedis, gulēja man loceklis. Natālija smaržoja tik patīkami, ka es ievilku dziļu elpu un uz brīdi pat aizturēju to, man likās, ka viņas āda, kas bija maiga kā tauriņa spārns izstaroja vaniļas un ābolu aromātu. Es uzliku rokas uz viņas stilbiem, kamēr Natālija ar pirkstu galiem maigi glāstīja manas krūtis, lēni slīdot uz leju, apriņķot nabu un atpakaļ. Tad pielieca galvu, ļaujot matu galiem skart manu seju un skatījās man acīs. Natālija pasmaidīja, plaukstās saņēma manu seju un teica: „Tu izskaties tik mīļš”, un knapi pieskaroties manām lūpām iedeva vārgu bučiņu. Man tas likās tik seksīgi, ka mans neprātīgi piebriedušais loceklis sasprindzinājās saspiests zem Natālijas kājstarpes tā, ka viņa to sajuta.
-„Kas tad nu? Es taču tev teicu, Tu mani šodien nedrāzīsi palaidni”, to sakot viņa saspieda manus krūšu galus, ka es iestenējos, bet Natālija to atlaida tik uz brīdi un tad turpināja
-„Dzirdēju, ka es esot pelēkā ofisa pele, ja?”, viņa vaicāja turpinot mocīt manus krūšu galus, „Nesaki, ka tev tas nepatīk, es redzēju kā tu šodien mani nopētīji. Es nevaru izlemt, ko tu varētu gribēt vairāk; lai atlaižu tavus nabaga galiņus, vai arī tu būtu gatavs paciest visu lai iebāztu savu daiktu manā kājstarpē?”
Jāatzīst, ka mani nedaudz biedēja Natālijas uzstājīgums un temps kādā norisinājās lietas, bet tai pat laikā tas bija pārāk uzbudinoši, lai bēgtu. Es nespēju izdvest ne vārda, tikai klusēju un gaidīju, kas sekos. Natālija piecēla savu pēcpusi un izslējās, manā acu priekšā bija tikai viņas caurspīdīgās biksītes, caur kurām izspiedās divi pauguriņi. Viņas kājstarpe pilnīgi noteikti bija slapja, es to varēju sajust. Tas ir aromāts, kas uzbudinājuma laikā liek palikt trakam kā runcim pavasarī, tas darbojas kā narkotikas. Un tai brīdī viss likās īpašs, viss likās lielāks, skaistāks, košāks un iekārojamāks.
-„Gaidi mani te un nekusties ne no vietas, nē, labāk apgriezies uz vēdera!” Natālija piecēlās un aizgāja līdz skapim. Es paklausīju, apgūlos uz vēdera. Mani krūšu gali surkstēja, bet loceklis lūdzās, lai to iebāž kādam mutē, kur tas varētu atbrīvot spiedienu un izšļākt spermas mēneša kvotu. Varēja dzirdēt, ka Natālija rosās pa mantām un kaut ko meklē.
-„Nelūri, muļķi!”, viņa man uzbļāva un es satrūcies pavērsu skatienu pret sienu. Es nesapratu vairs kas notiek, es tikai gaidīju.
-„ŠE!”, Natālija nometa manā priekšā papīra gabalu. „Lasi!”, viņa atkal pavēlēja un pirms es paguvu paņemt lapiņu, skaļam pletnes cirtienam sekoja asas sāpes.
-„Au! Ko tu dari?” Es jautāju izbijies un pagriezis galvu pamanīju, ka Natālijas roka ir jau atkal atvēzēta un gatavojas nākošajam cirtienam.
Un atkal manu ķermeni pāršalca derdzīgas sāpes.
-„Es teicu lasi! Vai arī tev vajag paskaidrot kaut kā savādāk?” Natālija virpināja rokās rīksti, kuras nospiedumi uz manas muguras un pēcpuses vēl aiz vien sāpēja un norādīja uz lapiņu. Es to atlocīju un lasīju, kas uz tās bija rakstīts; „Tu būsi mana kuce!”. Es sākumā nesapratu, bet tad man pieleca, tā bija lapiņa, ko Haris meta Natālijai, kad bijām ofisā.
-„Tas ir pārpratums, es …” Kārtējais cirtiens mani pārtrauca, es gribēju tomēr paskaidrot, bet godīgi sakot man bija bail. Natālija ar roku pārbrauca manu muguru, iepliķēja manu dibenu, tad iegrābās tajā un lika man novilkt apakšbikses. Es paklausīju un ne vārda nebilzdams noģērbos kails. Natālija izslēdza televizoru un nostājās istabas vidū, rokā vēl aiz vien turēdama pletni. Man bija bail, tik tiešām bail, mana sirds sitās, kā negudra, es domāju, kas tas varbūt ir tikai sapnis, bet tai pat laikā sāpes, ko atstāja pletnes cirtieni un adrenalīns, kas riņķoja manī lika justies patīkami, mani tas savā ziņā pievilka.
-„Rāpo šurpu un nepacel acis, Tu neesi pelnīji uz mani skatīties. Tu uz mani skatīsies, kad es to gribēšu, tu saprati ?” Viņa skaļā un stingrā balsī man vaicāja, bet man bija bail atbildēt. „Es nedzirdu atbildi! Vai tu mani saprati?”
-„Jā, es Jūs sapratu”, es vārīgā balsī atbildēju, tikai pēc tam piefiksējot, ka izbīlī Natāliju atkal uzrunāju uz Jūs, lai gan pļāpājot uzvedāmies kā seni draugi.
-„Tu esi prātīgs puisis Arnold”, Natālija paslavēja mani un es to uztvēru ar gandarījumu. Es tupēju istabas vidū kails, nodurtu galvu un surkstošu muguru, gaidīju pavēli no meitenes ko knapi pazīstu, tas bija tik uzbudinoši, ka man loceklis ne brīdi nenolaidās. Es centos iztēloties cik labi būtu šobrīd turēt Natālijas gurnus un iegūt viņu no mugurpuses raugoties viņas dupsī. Mana kundze atkal pienāca pie manis, man šķiet, ka tā tupot un fantazējot pagāja aptuveni desmit minūtes, mani ceļi bija nospiesti un spranda sāka sāpēt, bet man nebija ļauts kustēties un es biju paklausīgs kā jērs. Natālija nometa zemē zīda kleitu, vai naktskreklu, man bija grūti atšķirt un lika man to uzvilkt, es īsti nesapratu, kas notiek, bet es bez iebildumiem piekritu.
-„Par labu uzvedību Arnolds saņems atalgojumu. Ja Arnolds nolaizīs manas kājas es viņam iedošu savas biksītes.” Viņa runāja ar mani kā ar suni, bet man divreiz nebija jāsaka, es metos klāt viņas kājās, sāku drudžaini laizīt viņas potīti un pēdas augšdaļu, ar rokām satvēru viņas stilbu un ar mēli slīdēju augstāk, man bija tikai viens mērķis, es biju pārgribējies, bet atkal saņēmu cirtienu: „Es teicu kājas muļķi!”, to teikdama, Natālija mani atgrūda un es paliku sēdus istabas vidū. Es viss trīcēju no tā, kas manī virmoja un darījās, es jutos kā narkomāns, kam deguna priekšā vicina dienišķo devu. Es vēroju kā Natālija noslidina savas melnās biksītes līdz ceļiem, tad paceļ vienu kāju, tad otru līdz bikšeles kārdinoši karājās uz viņas pirksta. „Vai tu zini ko suņi dara, kad viņi ko vēlās? Viņi prasa. Prasi man Arnij!” Es apstulbu jau kuru reizi, bet tomēr nespēju pretoties.
-„Vau, vau”, Es centos atdarināt suni, bet Natālija lika atkārtot skaļāk. „VAU, VAU, VAU”, man bija kauns par sevi, bet es tik ļoti vēlējos viņas biksītes, ka biju gatavs uz visu. Un tad Natālija nometa tās manā priekšā, es kā dzīvnieks pierāpoju pie tām un paņēmis rokās beidzot sajutu cik viņa ir slapja, biksīšu priekšējā daļa burtiski mirka Natālijas vagīnas sulā. Es pieliku biksītes pie sejas un dziļi ieelpoju, šī smarža man likās debešķīga. Kamēr es sajūsminājos par Natālijas kājstarpes aromātu viņa bija atkal aizsmēķējusi.
-„Zini ko? Es gribu, lai tu viņas uzvelc. Jā, uzvel manas biksītes, man tas patiks” viņa ņirgājoties mani mudināja un es protams klausīju.
Izpūtusi dūmus pret griestiem, viņa nāca man klāt, vienā rokā turēdama smēķi, otrā rokā viņai bija kāds cits, neliels priekšmets. Pienākusi man pavisam tuvu klāt viņa ievilka vēl vienu dūmu un izpūta to manā virzienā, es atliektu galvu skatījos uz augšu lai redzētu savu kundzi, ja nolaistu galvu, mana seja atdurtos tieši viņas kājstarpē, bet uz tādu risku es nebiju vēl gatavs. Starp pirkstiem turot cigareti Natālija satvēra manu apakšžokli, cigaretes dūmi cirtās acīs, bet tas mani tobrīd nesatrauca, jo Natālijas seja atradās pavisam, pavisam tuvu manējai, viņas otra roka tuvojās līdz es sapratu, ka tā ir lūpu krāsa, ko viņa turēja otrā rokā. Pavirši un rupji man tika uzkrāsotas lūpas, kas visu padarīja vēl pazemojošāku, es tupēju uz ceļiem gandrīz kailas sievietes priekšā, nopērts, nobijies, tērpies kleitā un sieviešu apakšveļā, pie tam vēl, ar uzkrāsotām lūpām. Tas bija ļaunākais ko varēju iedomāties, bet tai pat laikā tas sagādāja savā ziņā neaprakstāmu baudu. Vēl aiz vien turot manu zodu Natālija ieskatījās manā nožēlojamajā sejā, pagrieza manu galvu sāņus, nolaizīja visu manu vaigu un čukstēja: „Tagad tu būsi mana mauka!”, atgrūda mani un atkal devās skapja virzienā.
-„Kāp gultā un esi četrrāpus!”, pāri istabai skanēja viņas balss, pavisam mierīga un ne skaļa, bet tik spēcīga, ka šermuļi pārskrien kaulus.
Natālija atgriezās pie manis un viņa vairs nebija kaila, viņas kājstarpi aizsedz citas biksītes, ne tik skaistas, ne tik maigas, tādas es vispār nebiju redzējis dzīvē. Starp Natālijas kājās tagad karājās melns gumijas loceklis, reizes divas lielāks par manējo. Ar smaidu sejā, Natālija iezieda to ar kādu krēmu, tad pacēla to pret manu seju un teica: „Aizver acis kuce un sūkā, es gribu, lai iztēlojies, ka tas ir pasaules lielākais gardums un ka tu gribi izsūkt no tā dzīvību, liec kundzei justies labi”. Es paņēmu locekļa galviņu mutē un sāku to sūkāt. Tā bija pirmā reize mūžā kad darīju, ko tamlīdzīgu.
-„Izbaudi to! Mīli manu daiktu!”, Natālija uzbļāva man un es paņēmu to dziļāk, es turpināju sūkāt milzīgo gumijas locekli, centos to paņem nedaudz dziļāk, bet Natālijai tas nešķita gana labi un ar abām rokām, aiz matiem, satvērusi manu galvu Natālija sāka mani vadīt. Viņas loceklis gāja tik dziļi rīklē, ka tas bija nedaudz sāpīgi, acīs saraisījās asaras, bet mute pildījās siekalām. Natālija atrāva manu galvu un turot mani aiz matiem atlieca to. Es skaļi un dziļi ieelpoju un centos atgūties, bet kundzes tvēriens kļuva spēcīgāks, viņa atlieca manu galvu vēl vairāk, pavērsa pret sevi un iespļāva man sejā, ar otru roku pliķēdama ar gumijas locekli man pa vaigu.
-„Nu ko? Atpūties? Tagad es gribu, lai tu paņem tik dziļi cik vien vari, nē, pat vēl dziļāk!” un ar abām rokām turot manu galvu viņa iegrūda milzeni tik dziļi man rīklē, ka es aizrijos, es rīstījos, bet Natālija izlikās to nemanot, viņa lika man sūkāt un izlikties, ka tas ir īsts, es bezspēkā pat nepretojos, es pakļāvos, es pats sāku intensīvāk sūkāt un satvēru Natālijas dibenu.
-„Jā, iegrābies kārtīgi manā pakaļā. Ieķeries tā it kā tā būtu pēdējā reizi un neizlaid no mutes manu pimpi!” Es sāku izbaudīt šo procesu es sāku izliekties, ka laizu viņas locekli, es uzspļāvu uz tā un masēju to, Natālija labsajūtā glāstīja savu krūti un stenēja tā it kā loceklis atrastos viņas miklajā starpenē, kas suloja no tā kā vēlējās lai viņu paņem priekšā. Te pēkšņi Natālija lika man pagriezties, es jau sagaidīju tādu pavērsienu, mani praktiski vairs nekas nepārsteidza šajā vakarā. Es apgriezos un Natālija iekārtojās aiz manis, atkārtoti ieziedusi locekli viņa to slidināja gar manu pēcpusi.
-„Tu zini, ka tūlīt notiks? Es tevi izdrāzīšu, es tevi drāzīšu tā, ka tu vairs nevienu meiteni, nekad dzīvē nesauksi par mauku” To pateikdama viņa iegrūdi milzīgo daiktu mana pakaļā. To sajūtu es neaizmirsīšu nekad. Tas bija sāpīgi, es jutu kā tas ieslīd manī ar katru reizi aiz vien dziļāk un dziļāk, man likās, ka tas izdursies cauri manam vēderam. Tas tiešām sāpēja, bet es ieķēries gultas pārvalkā neizdvesu ne skaņas. Aizvērtām acīm es šūpojos līdzi Natālijas kustībām un te es atskārtu, ka sāpes un bailes kopā rada tādu kā eiforijas dzinumu, es sāku izbaudīt to, kas ar mani tai brīdī notika, es izbaudīju, ka tieku pazemots, ka tieku brutāli drāzts būdams ietērpts sieviešu drēbēs, man patika tas kā sāpēja katra melnā milža kustība. Papildus tam visam Natālija ik pa brīdim iepēra mani tas man sniedz vēl papildus sajūtas.
-„Apgriezies uz muguras, dārgais” Natālija aizelsusies teica. „Kājas turi pēc iespējas plati.” Ar smaidu sejā pamācīja mani un atkal iegrūda manī savu metamo. Sajūtas bija līdzīgas, bet sāpēja tomēr nedaudz vairāk, man šķita, ka tagad man viņš iznāks ārā pa muti. Skaļi elsdama Natālija drāza mani, milzenis slīdēja iekšā un ārā nežēlodams manu dibenu. Tad Natālija satvēra manu locekli, uzspļāva uz tā un sāka intensīvi masturbēt. Es gribēju beigt tiklīdz viņam man pieskārās, bet poza, kādā atrados, saliektās kājas un monstrs manā dibenā aizturēja orgasmu vēl uz pāris minūtēm līdz beidzot es bļaudams beidzu, es nošļācu sevi ar spermu līdz pat zodam, es ejakulēju skaļi elsojot, kamēr Natālija cieši saspiedusi manu daiktu lēnām turpināja mani izmīlēt dupsī. Es no sāpēm un baudas trīcēju, Natālija izvilka locekli pavisam un es jutu kā mana anālā atvere savelkas. Tas bija sāpīgi. Es apgūlos uz sāniem un skatījos sienā, Natālija novilka savu milzi, nometa to zemē, paņēma no virtuves galdiņa cigaretes, aizsmēķēja un apsēdās uz palodzes. Mierīgi velkot dūmu pēc dūmu viņa šūpoja kāju un vēroja te mani, te naksnīgo ielu. Es sarāvies turpināju gulēt uz sāniem, trīcēju no labsajūtas un centos savaldīt asaras. Es biju piesmiets un izvarots. Lūk, tā es jutos. Nekustīgs pavadīju tādā pozā aptuveni pus stundu, kamēr Natālija uzsmēķēja, iegāja dušā un saģērbās. Iekāpusi man blakus viņa pieliecās man pie auss, un apklājot mani ar segu iečukstēja man ausī: „Es zinu, ka tu nemeti to lapiņu, bet tavs dupsītis izskatījās tik salds…”
